Malāstāvētāju rase

Es daudz domāju par to, kā tas toreiz bija. Daļu no līdzcilvēkiem likumīgi izslēdza no sabiedrības. Liedza staigāt pa trotuāru, atteica apkalpot frizētavās, veikalos, ierobežoja aiz dzeloņdrāts aizžogojuma un masveidā iznīcināja. Mani interesē līdzcilvēku jūtas un sevis apziņa tajā situācijā. Vietējie latvieši, krievi, baltvācieši iesaistījās iznīcinātāju grupās, citi glāba ebrejus, bet lielākā daļa izvēlējās malāstāvētāja statusu.
14671169_150092655456303_6918619594387857338_n
1. Aizliegums ebrejiem staigāt pa trotuāru
hol6
2. Rīgas getto 1/07/1941 - 2/11/1943
hol9
3. Rīgas geto. Brīdinājums
hol10
4. Rīgas geto. Brīdinājums
hol11
5. Propagandas raksts avīzē. Aizliegums ebrejiem iepirkties tirgū
hol5
6. Aicinājums ebrejiem brīvprātīgi reģistrēties
hol7
7. Avīze "Tēvija" īstenoja propagandu
hol2
hol3
Man nav pārliecības, ka kaut kas tāds nevarētu vēlreiz atkārtoties. Es domāju, ka cilvēkiem sava vēsture ir jāzina arī tad, kad tā nav glaimojoša.

Veiksmes formula, jeb slazda siers

Afēristi ir mans vājums un hobijs! Es fiziski jūtu viņu vēlmi nopelnīt vieglu naudu! Sajūsmu izraisa viņu radošās domas lidojums un fantāzija. Daži no viņiem ir īsti mākslinieki! Tā lasot rakstu par neakreditētam augstskolām Latvijā portālā kasjauns.lv, manu uzmanību piesaistīja reklāma, kura solīja nopelnīt ik vakaru 350 EUR.
krap5


Intuīcija, laikam, ir tas, kas mudina mani izpētīt piedāvājumu uzmanīgāk, jo patiesību par sieru un slazdu neviens nav atcēlis. Uzklikšķinu uz reklāmas un nonāku uz mājaslapu loto-gen.com, kur matemātikas, eksakto zinātņu doktors (!?) Aigars Krūmiņš (!?) sola palīdzēt un atklāt veiksmes formulu. (http://loto-gen.com/?utm_source=AdClick&utm_medium=250x250_3&utm_content=kasjauns.lv&utm_term=Business_News&utm_campaign=www.darbsmajas.com)
krap2
krap3
Krūmiņa kungam piemīt pārsteidzošas pārliecināšanas spējas! Izlasot rakstu līdz beigām, es praktiski noticēju veiksmes formulai, BET... Raksta beigās Krūmiņa kungs, lai pastiprināt manu vēlmi pēc vieglas naudas, izmantoja pievilināšanas paņēmienu, kura pamatā ir cilvēcīgā skaudība. Viņš piedāvāja apskatīt cilvēku bildes, kuri jau ar viņā palīdzību ir nopelnījuši lielu naudu. Manu uzmanību saistīja studentes Kristīnes bilde!
krap1
Es nodomāju, ka kaut kur esmu viņu redzējusi. Dažu minūšu meklēšana apstiprināja manas aizdomas, ka studente Kristīne ir aktrise Anna Kuzina (Анна Кузина), kuru es esmu redzējusi vienā no sitkom seriāliem. Un studentes Kristīnes bilde ir ņemta no seriāla, kur Anna Kuzina teloja studenti Janu.
krop8

Nu ko lai saka! Tomēr skatīties televīziju var būt arī noderīgi.

REFERĀTS BENEDIKTA ANDERSONA GRĀMATA „IEDOMU NĀCIJAS”

Nacionālās apziņas fenomens

Benedikts Andersons savā darbā „Iedomu nācijas” rakstīja, ka nāciju, nacionalitāti un nacionālismu ir ļoti grūti definēt un analizēt. Kā galveno savas grāmatas „Iedomu nācijas” mērķi B. Andersons definēja izteikt virkni nacionālisma „anomāliju” interpretācijas. Nacionalitāte pēc autora domām ir kultūras artefakts. Paradoksāli ir tas, ka vēsturniekus interesē nācija kā mūsdienu fenomens, savukārt nacionālisti nāciju uztver kā kaut ko ļoti senu un stabilu.
No vienas puses nacionalitāte tiek uztverta kā universāli saprotams jēdziens, jo mūsdienu sabiedrības cilvēku nevar iedomāties bez identificējamas nacionalitātes, tāpat kā bez identificējama dzimuma. No otras puses strīdi par nacionalitāti un nacionālismu bieži vien atrodas uz partikularitātes bāzes.
No vienas puses ir nacionālismu politiskā varenība, bet no otras puses viņu filozofiskā nabadzība un iekšējā nesaskaņotība. Jāatzīmē arī tas, ka uz nacionālisma augsnes nav uzaudzis neviens ievērojams filozofs, domātājs.
Pievērsiet uzmanību, ja katram cilvēkam ir kaut kāds noteikts vecums, tad vecums ir tikai analītisks lielums. Kāpēc nacionālismu nevar interpretēt kā radniecību vai reliģiju, nevis kā liberālismu vai fašismu.
Collapse )

Groteska Majakovska lugās „Blakts” un „Pirts”

Groteska – mākslinieciskās izpausmes veids, kad sižetā tiek uzsvērts komiskais, traģikomiskais. Kā mākslinieciskais paņēmiens tiek izmantots kontrasts, fantastiskā un reālā savienojums. Groteska literatūrā – veids, kā apvienot šausmīgo un smieklīgo, nicināmo un dievišķīgo, sasaistīt reālo un nereālo, izcelt esamības pretrunas.
Collapse )

Mākslinieks kā radītājs, tā atveidojums modernajā literatūrā. Šarls Bodlērs „Ļaunuma puķes”

19. gs. otrajā pusē Eiropā kultūrā sākās „centrbēdzes process”. Mākslā robežas tika paplašinātas un galvenais darbības centrs vairs nebija Eiropa. Akcenti mākslā mainījās. Literatūrā autori sāka izcelt to, kas līdz šim nebija pieņemts, pat nepieņemams. Mākslas un literatūras darbi izcēla indivīdu un tā netipiskās īpatnības un dīvainības. Rakstnieki un filozofi sāka apcerēt šo pasauli kā nesakārtotu struktūru, kurai nav jēgas, mērķa, kur dažādus notikumus ietekmē bezapziņa. Tā radās modernisms, kas neorientējās uz veco tradīciju pārmantošanu. Tieksme pēc nāves aizstāja tieksmi pēc dzīves. Šarls Bodlērs bija viens no spilgtākajiem modernisma aizsācējiem poēzijā. Viņš rakstīja dzeju, kas bija piesātināta ar detaļām, kas šokēja tā laika auditoriju.

Collapse )

Kino psihoterapija. Ingmars Bergmans „Zemeņu lauks”


Mūsdienās kinematogrāfija tiek uzskatīta gan par mākslas, gan par izklaides nozari. Neapstrīdami ir tas, ka kinematogrāfija ietekmē cilvēka pašsajūtu, liekot tam pārdomāt notikumus savā dzīvē, ieraudzīt sevi no malas, dažreiz kino mudina cilvēku veikt izmaiņas savā dzīvē. Ir zināmi daudzi fakti, kad cilvēki cenšas līdzināties filmu izdomātiem varoņiem. Tāpēc es uzskatu, ka kino ir īpatnējs, neprognozējams un nekontrolējams psihoterapijas veids, jo klasiskā psihoterapijas procesā ārsts kontrolē un rēķinās ar pacienta specifiskām īpatnībām, bet kino-psihoterapijas gadījumā „pacienta” reakcija ir neparedzama. Manuprāt, interesants ir tas fakts, ka gan psihoterapija kā atsevišķa nozare, gan kinematogrāfija sāka attīstīties vienā laika posmā – 19. gs. beigās. Terminu „psihoterapija” pirmo reizi ieviesa angļu ārsts Daniels Haks Tjuks (Tuke, Daniel Hack) 1872. gadā.[1] Bet jau 1890. gadā, pretēji izplatītajam nepareizajam pieņēmumam, ka ASV pirmās kameras un kustīgo bilžu projektorus izgudroja Edisons (Thomas Edison), to patiesībā izdarīja Viljams Diksons (William Kennedy Dickson). Šī kamera darbojās ar elektriskā dzinēja palīdzību, taču neskatoties uz to, tajā laikā ar roku darbināmās kameras tomēr bija vēl populāras, jo tās bija vieglākas un ērtākas. Pirmo uzņemto „kustīgo bildi” ASV radīja Diksons, to sauca „Monkeyshines” 1889. vai 1890. gadā, savas kameras, jeb kinematogrāfa testēšanai.[2]

Ričoto Kanudo (Ricciotto Canudo), itāļu kino teorētiķis, savā 1911.gadā publicētajā manifestā "Sestās Mākslas dzimšana" („La Naissance d'un sixième art”) apgalvoja, balstoties uz Hēgeļa (Georg Wilhelm Friedrich Hegel) "Lekcijām par estētiku", ka kino ir jauna māksla, kas līdzinās piecām kopš senatnes pazīstamajām: arhitektūrai, skulptūrai, glezniecībai, mūzikai un dzejai. Filmu radīšanas procesā parasti piedalās liels daudzums cilvēku: režisori, operatori, aktieri un citi. Lai pastiprināt kino ietekmi uz skatītāju izmanto dažādus kinematogrāfiskus efektus, piemēram, skaņa, apgaismojums, kameras leņķi, kostīmi un citi. Tāpēc droši var apgalvot, ka kinematogrāfija ir multimodāls psihoterapijas veids, kad skatītājs tiek ietekmēts vizuāli, audiāli, tekstuāli un citos veidos.

Pirmās filmas, kuras radīja brāļi Lumjēri (Auguste Marie Lumière and Louis Nicolas Lumière) nepārsniedza 50 sekundes. Par pirmo kinoteātri uzskata Parīzes „Salon Inden”, kur izrādot filmiņu ar nosaukumu „Vilciena atbraukšana La Ciotā” („Arrivee d'un train en gare a La Ciotat”) tika sacelta publikā panika, jo pūlis nodomāja, ka uz ekrāna redzamais pienākošais vilciens tūlīt ietrieksies auditorijā.3 Tāpēc droši var apgalvot, ka jau no kinematogrāfa pirmsākumiem var novērot tā spēcīgo ietekmi uz skatītāja emocijām. Nezinu, vai tolaik cilvēki, kuri radīja jaunu realitāti, kuru ietvēra kinematogrāfija, apzināja sevi par psihoterapeitiem, bet šīs industrijas attīstība norisinājās ļoti strauji. Jau 1913. gadā aizsākās Holivudas kino industrija, kas mūsdienās ir galvenā filmu ražotāju „Meka” pasaulē.[4]

Kā vienu no režisoriem – psihoterapeitiem var minēt Ingmaru Bergmanu.
Zviedru izcelsmes kinorežisors un scenārists Ērnsts Ingmars Bergmans (Ernst Ingmar Bergman) dzima 1918. gadā Upsalā Zviedrijā. Bergmans ir režisējis 62 filmas, no kurām lielākajai daļai ir rakstījis arī scenārijus. Ingmars Bergmans ir iestudējis arī daudzas teātra izrādes. Lielākā daļa filmu ir uzņemtas Zviedrijā.
Galvenās Ingmara Bergmana filmu tēmas visbiežāk ir drūmas — saistībā ar nāvi, slimībām, nodevību un vājprātu. Pats režisors uzskatīja, ka viņa režijas specifiku ļoti lielā mērā ir ietekmējusi viņa bērnība un stingrā audzināšana ģimenē. Viņa tēvs - Ēriks Bergmans, bija luterāņu mācītājs un Zviedrijas karaļa kapelāns, bet māte nāca no turīgas ģimenes un bija medmāsa. Ingmaram bija brālis un māsa. Ēriks Bergmans bija ļoti stingrs, kas daudz ko liedza saviem bērniem, kā arī tos sodīja. Jau bērnībā Ingmars Bergmans aizrāvās ar leļļu teātra veidošanu.

Ingmars Bergmans mācījās Stokholmas universitātes koledžā, mūsdienās - Stokholmas universitāte, kur studēja literatūru un mākslu. Studiju gados spēlēja studentu teātrī, kur drīz kļuva arī par režisora asistentu. 1942. gadā Bergmanam tika dota iespēja uzvest viņa paša sarakstītu lugu.

23 gadu vecumā Ingmars Bergmans sāka nodarboties ar filmu uzņemšanu. Tomēr pirmais nopietnais darbs šajā jomā bija scenārija izveidošana Alfa Sjēberga filmai "Skandāls" („Hets”). Pirmā kinofilma, kurā viņš pats bija režisors, bija 1949. gadā uzņemtā filma "Cietums" („Fängelse”). Starptautisku slavu Bergmans ieguva ar 1955. gadā uzņemto filmu "Vasaras nakts smaidi" („Sommarnattens leende”), kas tika nominēta arī Zelta palmas zara apbalvojumam. 1957. gadā bija vēl divas izcilas filmas — "Septītais zīmogs" („Det sjunde insegle”t) un "Zemeņu lauks" („Smultronstället”). 1958. gadā Kannu kinofestivālā saņēma labākā režisora balvu. Filma "Zemeņu lauks" ieguva vēl vairākus apbalvojumus, starp tiem arī Berlīnes starptautiskā kinofestivāla balvu "Zelta lācis".

Smultronstället tiešā tulkojumā no zviedru valodas nozīmē savvaļas zemeņu lauks. Scenāriju savai filmai Bergmans uzrakstīja pats, kad atradās hospitālī. Galvenās lomas filmā izpildīja aktieri, kas biezi filmējās Bergmana filmās: Ingrīda Tulin, Gunars Bjornstrands un Bibi Andersone, bet profesora lomu izpildīja režisors Viktors Šestems.
Galvenā varoņa profesora Isāka Borga (Victor Sjöström) personība, iekšējās pretrunas skatītājam tiek prezentētas vairākos veidos: dialogos ar viņa tuviniekiem, iekšējos monologos, pārskrējienos laikā uz pagātni, kad profesors atceras savas jaunības notikumus. Pārejo filmas varoņu personāži un blakuskonflikti, kas notiek ceļojuma laikā, atēno profesora personību un atmiņas.
Filmas pamataina ir profesora ceļojums mašīnā uz citu pilsētu ar savu vedeklu Mariannu Borgu (Ingrid Thulin). Paralēli notiek galvenā varoņa ceļojums pie sevis, caur sapņiem un atmiņām.
Paralēlisms šajā filmā ir saskatāms daudzas reizes. Filmā „Zemeņu lauks” darbība notiek vairākos līmeņos: realitāte – ceļojums ar mašīnu, pagātne – profesora atmiņas un abstraktā realitēte – profesora sapnis filmas sākumā – kas atklāj viņa zemapziņas slēptās bailes.

Manuprāt profesora sapnis par mironi zārkā ir ļoti spēcīga filmas dramatiskā ekspozīcija, kas izraisa skatītājam interesi par personāžu, jo sapņi vienmēr saistās ar cilvēka zemapziņas un slēpto īpašību atklāšanu. Filmas turpinājumā atklājas, ka profesora bailes ir būt mironim dzīvam esot. Ingmārs Bergmans ļoti talantīgi izraisa skatītāja interesi ar šo paņēmienu.
Filmas scenārijs neparedz galvenajam varonim pārvarēt kaut kādus šķēršļus. Profesora mērķis ir nokļūt citā pilsētā. Dzenošais personāžs filmā ir pats profesors, kas pamostoties agri no rīta nolemj viens doties ceļojumā. Ikdienas dzīvē galvenais cilvēka dzinulis ir viņš pats, tāpēc arī filmā „Zemeņu lauks” antagonists bija pats profesors. Profesors ceļojuma laikā atskatās uz savu dzīvi un novērtē sevi pašu. Mēģina paskatīties uz sevi no malas. To simboliski parāda viņa sapnī, kur Sāra (Bibi Andersson) vairākas reizes piedāvā profesoram paskatīties uz sevi spogulī.
Profesora sapņi atklāj viņa slēptās bailes: būt nevajadzīgam. Viņš baidās aizmirst savas profesionālās zināšanas un iemaņas, jo domā, ka tas ir vienīgais, kas liek viņam būt vajadzīgam cilvēkiem. Šīs bailes par nevajadzību pastiprina viņa tikšanās ar māti, kuras personāžs ir nesimpātisks skatītājam un arī pašam profesoram. Var nojaust, ka māte (Naima Wifstrand) profesora dzīvē bija tas cilvēks, kas vienlaicīgi viņu ierobežoja un virzīja sev vēlamā virzienā. Tieši māte bija tā, kas deva Isākam uzstādījumu dzīvei būt ieturētam un vēsam pat ar vistuvākajiem cilvēkiem.
MARIANNE: I thought: That's his mother. An old woman, cold as ice, more forbidding than death. And this is her son, and there are light-years between them.
Ar vistuvākajiem cilvēkiem (māte, dēls, vedekla, sieva) profesoram ir vēsas attiecības. Daudz siltākas un atklātākas jūtas profesoram ir ar nejaušiem un formāliem cilvēkiem – jauniešiem līdzbraucējiem un mājkalpotāju Agdu (Jullan Kindahl).
Filmas beigās notiek ceremonija. Vizuālais šīs ainas uzstādījums atgādina bēru ceremoniju baznīcā. Var saskatīt paralēli ar filmas sākumu, kur profesors redzēja sevi zārkā. Ceremonija nav pēdējā filmas aina. Pēc tam notiek profesora saruna ar viņa mājkalpotāju Agdu, kurā viņa saka Isākam, ka viņš kļuva kaut kāds cits. Profesors ir apglabājis kaut kādu savu nomācošo būtību, kas neļāva viņam atbrīvoties. Atbrīvoties, apglabāt šo būtību, kļuva iespējams tikai pārdzīvojot šo ceļojumu, jeb pašpsihoterapiju Šo pārdzimšanas sajūtu pastiprina arī profesora saruna ar dēlu (Gunnar Björnstrand), kur var nojaust, ka profesors raugās uz viņu kā sev tuvu cilvēku un vairs negrib, lai viņš atdotu parādu.
Filmā „Zemeņu lauks” nepārprotami ir parādīta profesora Isāka Borga psihoanalīze, kuras rezultātā viņš atbrīvojas no kompleksu nastas, kas nomāca viņu dzīves garumā. Filma nebeidzas ar profesora nāvi, kaut gan paralēles ar bērēm ir nepārprotamas. Filma beidzas ar atbrīvošanos no profesora psiholoģiskās nastas.
Neskatoties uz to, ka kino „Zemeņu lauks” ir viens no pirmajiem režisora darbiem, tā tiek uzskatīta par vienu no labākajām viņa filmām. Šajā filmā viņš sāka izmantot paņēmienus, kas vēlāk kļuva par viņa mākslas raksturīgajām pazīmēm. Īpaši ir jāatzīmē retrospektīvas paņēmiens, kad galvenais varonis skatās uz savu filmu no malas.
Parasti ar terminu „retrospektīva” apzīmē viena mākslinieka darbu izstāde, kas tika radīti dažādos viņa dzīves periodos. Kinematogrāfijā ar šo vārdu apzīmē viena žanra filmu izlasi, viena režisora filmu izlasi, kā arī sižeta pavērsienu, kad notikumi tagadnē mijas ar galvenā varoņa vizualizētajām pagātnes atmiņām. Vēl viens termins, kas apzīmē varoņu pagātnes atmiņas ir „flešbeks” – (angļu: flash – spuldze; back – atpakaļ). Lai izcelt šos pagātnes notikumus, kinematogrāfijā tie bieži vien tiek vizualizēti citādāk, nekā galvenā sižetiskā līnija. Flešbeka ainas var būt citā vizuālā gammā, tos var izcelt noteikta mūzika. Kā pretējs paņēmiens flešbekam ir „flešforvards” (angļu: flash – spuldze; forward – priekšā) – kad tiek parādīti notikumi, kas apsteidz notikumus tagadnes sižetiskajai līnijai. Arī klasiskā psihoterapija ir tieša „flešbeku” analīze un pārvarēšana.

Filmā „Zemeņu lauks” vairākas reizes tiek demonstrēti pulksteņi bez bultām, kas rada apstājušās vai pazudušā laika alegoriju..
Filmā nav hronoloģiskā laika uzskaitījuma, kaut gan pirmais sapnis, ko redz galvenais varonis, rādās viņam naktī uz 1. jūniju un viņš pamostas tieši trijos naktī, par ko liecina pulksteņa sitieni. Šis pulkstenis filmā parādījās vēl dažas reizes un rādījums uz tā bija atbilstošs hronoloģiskajiem sižeta notikumiem.
Bergmana kinodarbiem raksturīgs ir meklēt atbildes uz jautājumiem: kas ir vientulības iemesli, kāpēc cilvēks ir neaizsargāts pasaulē, kur nav ticības, jēgas un mīlestības. Tie ir galvenie aspekti, kas nosaka personības pašsajūtu un pašnovērtējumu. Šīs ir tās sfēras, kurā psihoterapija ļauj cilvēkam atjaunot harmoniju.
Trīs Bergmana filmas ir saņēmušas Amerikas Kinoakadēmijas balvu – Oskaru, kā labākā filma svešvalodā. 1960. gadā tā tika piešķirta par filmu "Jaunavu avots" („Jungfrukällan”), 1961. gadā - par filmu "Kā spogulī" („Sasom i en spegel”) un 1983. - par filmu "Fanija un Aleksandrs" („Fanny och Alexander”).[5]
Inggadāmars Bergmans ir pirmais režisors, kas 1997. gadā saņēma Kannu kinofestivāla goda Zelta palmas zaru (Palm of the Palms) par mūža ieguldījumu.
Ingmars Bergmans nomira 2007. gada 30. jūlijā 89 gadu vecumā. Viņš apglabāts Fores salas (Baltijas jūra) kapsētā.


Atsauces:
1) Shamdasani S. (2005) “Psychotherapy”: the invention of a word History of the Human Sciences 18 2) http://www.filmsite.org/filmh.html
3) Bienvenue sur Adobe GoLive 4. Institut-lumiere.org. Retrieved on 2013-08-16
4) https://ru.wikipedia.org/wiki/История кинематографа
5) http://www.ingmarbergmanfoundation.com/

Jehovas liecinieki Trešā Reiha laikā

Jehovas liecinieki ir no protestantisma atšķēlusies denominācija, kuru 1874. gadā dibināja Čārlzs Rasels (Charles Taze Russell, 1852-1916) ASV štatā Pensilvānijā. Šīs organizācijas nosaukums ir vairākas reizes mainījies: Bībeles pētnieki, Sargtorņa biedrība. Kopš 1931. gada organizācija saucas Jehovas liecinieki. Pēdējo organizācijas nosaukumu atvasināja no no Bībeles pravieša Jesajas grāmatas citāta: „Jūs esat mani liecinieki – saka Tas Kungs”. Pēc pašu Jehovas liecinieku datiem 2014. gadā pasaulē bija reģistrēti vairāk kā 8 miljoni Jehovas liecinieki. Virknē valstu - lielāko tiesu autoritārās vai totalitārās, - piemēram, Ķīnā, Saūda Arābijā, Irānā, Irākā u.c. - Jehovas liecinieku darbība ir aizliegta.

Jehovas liecinieku parādīšanās Vācijā

Bībeles pētnieku (Jehovas liecinieku nosaukums līdz 1931. gadam) organizācijas darbība Vācijā sākās 1891. gadā, kad  Sargtorņa biedrības prezidents Čarlzs Rassels apmeklēja Vāciju un jau 1902. gadā Elberfeldā, Vupertāles (Wuppertal) tuvumā tika atklāts pirmais Bībeles pētnieku ofiss Vācijā. Pirmā Pasaules kara beigās Vācijā jau bija aptuveni 4000 aktīvi organizācijas dalībnieki. Lai piesaistīt jaunus dalībniekus viņi devās misijā uz citām vietām valstī.

Represiju sākums


Jehovas liecinieku vajāšana Vācijā sākās vēl Pirmā Pasaules kara laikā par iemeslu kam bija Jehovas liecinieku ideoloģija, kas aizliedz iesaistīties kara darbībā.  
Reiha vadības represiju pret Jehovas lieciniekiem pamatā ir organizācijas ideoloģija, kas neatzīst nekādu valdību un visu, kas ar to ir saistīts: dienestu armijā, valsts amatu zvērestu, valsts svētkus, karoga un himnas godināšanu, vēlēšanas un citu. Visi organizācijas biedri uzskata sevi par vienotas teokrātiskas valsts pilsoņiem, kuras galvaspilsēta atrodas Ņujorkā, Bruklinā. Netālu no Bruklinas tilta atrodas ēku komplekss, ko sauc „Bethel”. No turienes arī notiek organizācijas vadība, ko veic Valdošā korporācija.  Jehovisti uzskata, ka dzīvo vienīgā patiesā teokrātiskā valstī (kvazivalsts). Viņu ideoloģija apgalvo, ka Kristus atrodas uz Zemes kopš 1914. gada, bet reālo varu ir nodevis „Sargtorņa” valdošai korporācijai, kas realizē patieso ticīgo pārvaldi. Pēc būtības Jehovas liecinieki uzskata, ka viņu valdība pārvalda visu Zemi, bet tikai patiesie, izredzētie cilvēki to atzīst. Reāli Jehovas lieciniekiem nav savas valsts, kurā viņi varētu realizēt visus savus likumus un idejas. Avīzes Vācijā rakstīja, ka Bībeles pētnieku finansē ebreji vai masoni, kuru mērķis ir boļševiku revolūcijas organizēšana.

Trešā Reiha pastāvēšanas laikā Jehovas liecinieki nepārtraukti tika pakļauti represijām. Nacistiskajā Vācijā apmēram 6200 Jehovas liecinieki tika nosūtīti uz cietumu, bet apmēram 8300 uz koncentrācijas nometni. Dažādi dati liecina, ka laika posmā no 1933. līdz 1945. gadam par nacisma upuriem kļuva 6-10 tūkstoši Jehovasliecinieki.

Ā. Hitlera nākšana pie varas un organizācijas aizliegšana

1933. gada 30. janvārī Ādolfs Hitlers tika ievēlēts Vācijas reihskanclera amatā. Jau pirmajos A. Hitlera valdīšanas gados daudzi Jehovas liecinieki tika atlaisti no darba, jo viņi atteicās no nacistiskā sveiciena, atteicās piedalīties vēlēšanās, neiesaistījās valstiskās organizācijās, piemēram, Vācijas darba frontē (Deutsche Arbeitsfront). Šo aizliegumu pamatoja ar lēmumu, kurš tika pieņemts 1933. gada 28. februārī par tautas un valsts aizsardzību, kurš pēc būtības ierobežoja vārda un pulcēšanās brīvības.

1933. gada 9. jūnijā Berlīnē notika tikšanās, kurā piedalījās heihminsteres, gestapo, evanģēliskās un katoļu baznīcu pārstāvji. Sapulces mērķis bija kopīgas stratēģijas izstrādāšana, lai varētu darboties pret Jehovas lieciniekiem. Jau pēc divām nedēļām Prūsijā tika aizliegta Jehovas liecinieku darbība.

1933. gada Berlīnes kongress. Vēstule Hitleram

1933. gada 25. jūnijā Berlīnē notika Jehovas liecinieku kongress, kurā pulcējās aktīvisti no visas Vācijas. Sargtorņa vadība nolēma organizēt akciju, kuras galvenais mērķis būtu parādīt Hitleram un nacistiskiem vadoņiem, ka Jehovas liecinieki ir miermīlīga organizācija, kas nekādā veidā nekaitēs nācijai. Kongresā tika apstiprināta rezolūcija „Faktu deklarācija”(Wilmersdorfer Erklärung). Pēc kongresa tika izplatītas apmēram 2.1 miljoni deklarācijas kopiju. Deklarācija saturēja sekojošu informāciju:
1) Biedrība „Sargtornis” ir finansiāli neatkarīga no ebrejiem-komersantiem un anglo-amerikāņu impērijas, kas savu kapitālu izmanto, lai ekspluatētu ļaudis daudzās valstīs.
2) Biedrība „Sargtornis”  grāmatas un publikācijas neapdraud vācu tautu un valsti. Šo publikāciju oriģinālvaloda ir angļu un tulkošanas rezultātā var rasties sajūta, ka teksti ir pārāk stingri.
3) Biedrība „Sargtornis”  nav nekāda sakara ar politiku. Vienīgais mērķis ir Dieva Jehovas mācības pētīšana. Biedrības „Sargtornis” mērķis nav finansiālā labuma gūšana vai jaunu biedru piesaistīšana.
4) Biedrība „Sargtornis”  atbalsta un akcentē tos pašus augstos ideālus, kurus sludina Reiha vadība.
5) Biedrība „Sargtornis” uzrunā valsts vadītāju kā taisnības garantu un cer, ka pastāvošie aizliegumi drīzumā tiks atcelti, kā arī Jehovas lieciniekiem atļaus nebūt partijas biedriem. Bez tā Biedrība „Sargtornis” nosūtīja personīgo vēstuli, kurā bija rakstīts:

„Kongresa dalībnieki secināja, ka vācu Bībeles pētnieki cīnās par augstiem ideāliem kurus pauž arī nacistiskā Vācijas valdība attiecībā uz cilvēku un Dievu...”
„Kongresa laikā tika secināts, ka Bībeles pētnieku attieksme pret Vācijas valdību ir brīva no antagonisma, tieši otrādi, tā kā Bībeles pētnieku mērķi ir nepolitiski, bet tikai reliģiski, ir nepieciešams atzīmēt, ka Bībeles pētnieku šodienas mērķi ir absolūti saskanīgi ar Vācu impērijas valdības mērķiem...”
„Bruklinas Watch Tower biedrības prezidijs pagātnē un tagad lielākā mērā ir proģermāniski noskaņots.  Šī iemesla dēļ 1918. gadā biedrības prezidents un septiņi valdības biedri Amerikā tika sodīti ar 80 ieslodzījuma gadiem, jo biedrības prezidents atteicās biedrības žurnālos publicēt propagandas materiālus, kas ir vērsti pret Vāciju. Šie divi žurnāli: Watch Tower un Bible Student bija vienīgie žurnāli, kas atteicās piedalīties kara propagandā pret Vāciju un tāpēc kara laikā tika aizliegti un tika vajāti Amerikā...”
„Mēs pieprasām brīvību visām valstī esošām ticībām, jo tās nepārkāpj ģermāņu rases tradīcijas un morāli. Pati partija ieņem pozitīvās kristietības pozīciju, bet nesaista sevi ar vienu konkrētu baznīcu.Tā cīnās pret ebreju maternitātes garu ārpusē un valstī un uzskata, ka tikai tādā veidā ir iespējama vācu tautas atdzimšana ...”

Vēstuli parakstīja Pauls Balcereits (Paul Balzereit) – Vācijas Bībeles pētnieku līderis. To nosūtīja Hitleram kopā ar „Faktu deklarāciju” 1933. gada 26. jūnijā, nākamajā dienā pēc kongresa Vilmersdorfā.  Bet jau 1935. gadā Balcereits tika izslēgts no organizācijas un tika kritizēts no jaunās valdības puses par sadarbību ar nacistisko valsti. Nekādas oficiālas atbildes uz vēstuli nebija, jo nacistiem nebija vajadzīga maza, margināla sekta ar valdību ienaidnieku valstī.
Par šo vēstuli Hitleram joprojām turpinās strīdi, jo Jehovas liecinieki deklarē neitralitātes pozīciju politiskos jautājumos.

Jehovas liecinieku darbība aizlieguma laikā


Neskatoties uz organizācijas aizliegumu daudzi biedri turpināja savu misiju. 1934. gada 7. oktobrī katra Jehovas liecinieku sapulce nosūtīja Hitleram telegrammu, ar vārdiem, ka Reiha likumi ir pretrunā ar Dieva likumiem un Jehovas liecinieki sekos Dieva likumiem, jo Bībelē ir rakstīts, ka tie ir svarīgāki, kā cilvēku likumi. Hitleram tika nosūtīts arī liels daudzums telegrammu no visas pasaules Jehovas lieciniekiem, kas aicināja pārtraukt represijas pret organizāciju. Tā beidzās pārrunu periods, kam sekoja stingra policijas uzraudzība un daudzskaitlīgie tiesu procesi. Tomēr sākumā advokātiem diezgan veiksmīgi izdevās izmantot likumu par ticības brīvību.
1935. gada 23. janvārī Prūsijas iekšlietu ministrija izdeva rīkojumu atlaist Jehovas lieciniekus no ierēdņu amatiem, kā arī no ražošanas uzņēmumiem. Tiesneši, policija un Gestapo saņēma speciālus rīkojumus par Jehovas liecinieku bīstamību. Juristu laikrakstos tika publicēti raksti, kādus spriedumus ir jāveic attiecībā uz Jehovas lieciniekiem. 1936. gada 24. jūnijā Gestapo organizēja speciālu zonderkomandu cīņai ar Jehovas lieciniekiem. Jehovas liecinieku māju apgaita kļuva bīstama. Neskatoties uz situāciju, Jehovas liecinieki turpināja savu darbību nelielās mobilās grupās, kuras bija gatavas ātri mainīt savu dislokāciju. Jehovas liecinieku literatūru vairs nebija iespējams izdot Vācijas teritorijā un to nelegāli pārveda pāri robežai un pavairoja. Jehovas liecinieku pulciņi sastāvēja no 5-7 cilvēkiem. Jehovas liecinieki tika atzīti par neuzticamiem, viņus atlaida no darba, atņēma vēlētāju tiesības, noņēma sociālo nodrošinājumu. Jehovas liecinieku kļuva par asociālo grupu, kurai tika atņemts valsts atbalsts. 1935. gada 10. maijā tika arestēts un nosūtīts uz koncentrācijas nometni Zaksenhauzenā izdevniecības īpašnieks Pauls Balceraits (Paul Balzereit). Izdevniecība publicēja žurnālu „Zelta laikmets”  (mūsdienās žurnāls „Mostaties!”). Ar šo notikumu aizsākās Jehovas liecinieku arestu virkne Vācijā. Daudzo arestu rezultātā radās paradoksāla situācija Jehovas liecinieku hierarhijas struktūrā, jo vadošos amatus sāka ieņemt sievietes.

Jāpiebilst, ka Jehovas liecinieku organizācijas valdība, Direktoru padome, kas atradās drošībā Amerikā, deva rīkojumus turpināt māju apgaitas un literatūras izplatīšanu. Viņiem pārmet, ka tādā veidā viņi sev ieguva mocekļus, atsaucoties uz kuriem, organizācija joprojām gūst  „procentus”.

Lai saprast Jehovas liecinieku uzvedību Hitlera vadītā Vācijā, ir jāsaprot organizācijā pieņemtais uzvedības kodekss, kurš ir līdzīgs visām slēgtā tipa organizācijām – sektām. Sektu pētnieks Aleksandrs Dvorkins savā grāmatā „Sektoloģija” raksta, ka
1) Jehovas liecinieks nedrīkst apstrīdēt un apšaubīt norādījumus, kurus viņam deva organizācijas hierarhijā esošie augstākstāvošie vadītāji;
2) Jehovas lieciniekam ir jāpastāsta par biedra grēku grupas vecākajam, citādi viņš paņems sev pastrādāto grēku;
3) nedrīkst apšaubīt Jehovas mācību, jo tam, kurš šaubās nav vietas organizācijā;
4) nedrīkst uzdod jautājumus organizācijai, jo tas, kurš netic organizācijai, netic Jehovam;
5) jāatceras, ka tikai Jehovas liecinieks pārdzīvos Armagedonu, bet tas nedod nevienam glābšanās garantiju;
6) vienmēr jāatbalsta organizācija un ar entuziasmu jāpilda tās uzdevumi;
7) nekad neiejaukties un nesākt par sevi būt pārāk augstās domās;
8) ir jāatceras, ka ārpus organizācijas nav patiesas dzīves;
9) jebkura informācija, kas nāk ārpus organizācijas ir nepatiesa un melīga, tāpēc drīkst izmantot tikai organizācijas informatīvos avotus;
10) ja pieredze neatbilst Jehovas mācībai, ir jāatceras, ka tas ir Sātana kārdinājums un nedrīkst tam padoties.

Jāpiebilst, ka Jehovas liecinieku viena no raksturīgākajām pazīmēm ir fanātiska struktūras likumu paklausība un kritiskās domāšanas nomākšana. Ar to var izskaidrot Jehovas liecinieku organizācijas biedru atteikšanos pārliet asinis situācijās, kad pastāv dzīvības draudi sev un saviem tuviniekiem. Jehovas liecinieki pastāvīgi nēsā līdzi zīmīti, kurā ir rakstīts, ka viņi ir pret asiņu pārliešanu. Par atteikšanos paklausīt iekš organizācijas likumiem, biedri tiek izslēgti no komūnas. Praktiski tas nozīmē pazaudēt tuviniekus un draugus, jo organizācija darbojas tādā veidā, lai cilvēka visi kontakti ārpus organizācijas tiktu minimizēti. Trešā Reiha laikā uzticīgiem organizācijas biedriem praktiski netika dota izvēles brīvība, kas ļautu palikt Jehovas liecinieku komūnā un netikt vajātam no valdības puses.
Nacistiskais režīms vērsās arī pret Jehovas liecinieku bērniem. Skolās bērnus, kuri atteicās sveicināt Hitleru, izsmēja un iekaustīja. Direktori meklēja iemeslus, lai šādus bērnus izslēgt no skolas. Citi bērni izvairījās no mazo Jehovas liecinieku sabiedrības.  Ir zināmi gadījumi, kad varas iestādes atņēma bērnus vecākiem un nosūtīja tos uz audžuģimenēm vai bērnunamiem.

Arestu vilnis. Jehovas liecinieki koncentrācijas nometnēs

Pirmās Jehovas liecinieku grupas tika nosūtītas uz koncentrācijas nometnēm jau 1935. gadā. Nometnēs šos apcietinātos atzīmēja ar ziliem apļiem uz apģērba. 1937. gadā Jehovas lieciniekus sāka nosūtīt uz koncentrācijas nometnēm pēc tā saucamiem aizsargarestiem. No 1938 Jehovas liecinieku un citu reliģiju pārstāvju nometnēs marķēja ar zilo trīsstūri uz apģērba. Pirmskara laikā Jehovas liecinieki bija apmēram 10% no visiem ieslodzītajiem koncentrācijas nometnēs. Psihologs Ērihs Froms rakstīja, ka Jehovas lieciniekus bieži vien nozīmēja par nometņu administratīvo darbinieku palīgiem vai grupu vecākiem viņu paklausīgā rakstura dēļ.

Pirmskara laikā Jehovas liecinieki par atteikšanos dienēt tika sodīti parasti ar 1-2 gadiem ieslodzījuma. Sākoties Otrajam Pasaules karam par atteikšanos dienēt sāka piespriest nāvessodus. Jehovas liecinieki nokļuva situācijā, kad piekrist dienestam nozīmēja atteikties no savas ticības, bet atteikties dienēt – saņemt nāvessodu. Jāpiebilst ka sievietes Jehovas liecinieku organizācijā nekad neieņem vadošās pozīcijas – līderisms ir iespējams tikai vīriešiem. Vispār attieksme pret sievietēm ir nievājoša, kas varētu būt izskaidrojams ar to, ka organizācijas dibinātājs Rassels sievietes uzskatīja par zemākās kārtas radībām (iespējams, skandalozās šķiršanās dēļ). Bet, kad Vācijā notika Jehovas liecinieku aresti, vadošās pozīcijās organizācijā tika nozīmētas arī sievietes, kas ir sava veida iekš-organizācijas precedents.

1942. gadā Hitlers pieprasīja pilnīgu Bībeles pētnieku iznīcināšanu, bet, neskatoties uz to, attieksme pret Jehovas lieciniekiem koncentrācijas nometnēs mainījās uz labo pusi, jo nometnēs tika ievietoti daudzi ārzemju ieslodzītie, vietējie tika paņemti dienestā un vadība ievēroja Jehovas liecinieku paklausīgo uzvedību un  attieksmi pret darbu. Viņus atzina par noderīgiem administrācijai.

Himlera vēstule

SS reihsfīrers Henrijs Himlers pat apdomāja iespēju par Jehovas liecinieku ideoloģijas un ticības ieviešanu okupētajās teritorijās austrumos (Ostlandes reihskomisariāts). Šo ideju Himlers aprakstīja vēstulē SS obergrupenfīreram Kaltenbrunneram (Ernst Kaltenbrunner) 1944. gada21. jūlijā.

Vēstulē Himlers apdomāja Krievijas teritorijas pārvaldīšanas iespējās. Himlers neatbalstīja pareizticības saglabāšanu, jo tādā gadījumā pareizticīgo baznīcas kļūs par nacionālo pretošanās centru. Himlers piedāvāja atbalstīt visa veida sektantiskās kustības, ja vien tām ir miermīlīgs raksturs, it īpaši viņš atzīmēja Jehovas lieciniekus. Savukārt turku tautām Himlers piedāvāja budismu. Tomēr Himlera idejas netika atbalstītas un Jehovas liecinieki palika ieslodzīti līdz pat 1945. gadam kopā ar citiem. Par Jehovas liecinieku represijām nacisma laikā ir daudz pētījumu un ekspozīciju muzejos, piemēram Holokausta muzejā Vašingtonā.

Jehovas liecinieku attieksme pret karu

Jebkurai slēgtai organizācijai ir raksturīga visu dzīves jomu reglamentācija. Interesanta ir Jehovas liecinieku attieksme pret karu. Organizācijas žurnālos var atrast daudz raktu, kas apcer šo procesu un organizācijas oficiālo nostāju pret to. Žurnāls „Sargtornis” krievu izdevums  (2015. gada novembris) ir veltīts kara tēmai. Žurnālā ir rakstīts, ka Dieva attieksme pret karu nav mainījusies gadsimtu garumā. Karš ir vienīgais, patiesais veids, kā izbeigt nomākšanu un netaisnību. Bet tikai Dievs var nolemt, kad sākt karu un kurš tajā var piedalīties. Dievs ir pieņēmis lēmumu, ka nākotnē notiks karš, kurā ļaunums tiks apkarots un notiks atriebība par visiem pāridarījumiem. Šo karu vadīs viņa dēls Jēzus Kristus. Tāpēc var secināt, ka Dievs neatbalsta visus mūsdienu karus. Dievs neatbalsta nevienu no karojošām pusēm.

12 gadu laikā (1933.-1945.) tika arestēti apmēram 11300 Jehovas liecinieku Vācijā un citās valstīs. Apmēram 1500 Jehovas liecinieku nomira ieslodzījuma vietās, no kuriem apmēram 250 cilvēki tika sodīti ar nāvessodu par atteikšanos dienēt.

eseja ar referāta pazīmēm, kas nedod atbildi uz jautājumu: KĀPĒC MĒS NEVARAM BŪT POSTMODERNI?

Cilvēks uzsāk svētdienu ar brokastīm, ēdot dažu dienu vecu, uzsildītu skābu kāpostu zupu un uzdzer alu. Pēc tam viņš dodas uz baznīcu, kur mises laikā čato ar draugu un sarunā satikties vēlāk suši bārā. Mielojot adaptētos japāņu ēdienus jautrā kompānijā, Cilvēkam piedāvā vakarā piedalīties zemapziņas atklāšanas treningā. Naktī Cilvēks redz sapni, kurā viņš dzīvo mežā, vienatnē. No rīta cilvēks nepaspēj pabrokastot mājās, jo kavē uz darbu prestižā ofisā.

Mūsdienu sabiedrības analīze ir grūts, bet vienlaicīgi interesants uzdevums, jo dzīve attīstās postmodernisma ietekmē. Varētu pieņemt, ka postmodernisma laiks ir augstākais cilvēces attīstības periods, jo pirms tā bija tradicionālā sabiedrība (premodernisms), mūsdienīga sabiedrība (modernisms), pārākā sabiedrība (postmodernisms). Katrā no minētajiem periodiem atšķirīgi definējamas ir dažādas dzīves sfēras: telpa, dzimums, reliģija. Atšķirīga ir mīta un loģikas nozīme dažādos laikos.
Postmodernisms netic apjomam – nedz laika, nedz sociālajam; to neinteresē pagātne un nākotne. Postmodernisms uzsver un izceļ mirkli un to, kas atrodas tuvu. Lužina[1] traģiskajām pretrunām, kurš savu dzīvi uztver kā sarežģītu šaha partiju, postmodernismā vienkārši nav vietas.
Jēdzienu „postmodernisms” mūsdienās lieto ļoti daudz un ļoti bieži. Varētu pat sākt ticēt, ka ir cilvēki, kas saprot, kas tas īsti ir? Tomēr šis jēdziens lielākajai daļai cilvēku nav saprotams. Postmodernisma definēšanas un noteikšanas un interpretācijas galvenā problēma nav tā, ka postmodernisms ietver procesus, kas notiek visās kultūras sfērās 20. gs. beigās: mākslā, filozofijā, zinātnē, politikā. Galvenā problēma ir tā, ka nav saprotama postmodernisma būtība,- nevar definitīvi noteikt, kas ir postmodernisma stūrakmens. Atzīties savā neziņā ir apkaunojoši, jo šo vārdu pārāk bieži mēs dzirdam televīzijā, radio un tāpēc rodas ilūzija, ka eksistē cilvēki, kuri skaidri zina, kas ir postmodernisms. Man ir aizdomas, ka, ja pajautāt cilvēkam, kurš tik pārliecināti lieto šo terminu savās uzstāšanas reizēs, kas ir postmodernisms, viņš piešķirs tam viņa personīgo jēgu uz interpretēs postmodernismu viņam izdevīgā dimensijā. Tāpēc radās paradoksāla situācija, kad „aiz postmodernisma aizslēja var veidot teātra uzvedumus, rakstīt dzejoļus, vārīt skābu kāpostu zupu, nēsāt ekstravagantus kostīmus, mīlēt un strīdēties, bet arī uzskatīt sevi par jebkura pasaules rakstnieka piekritēju”[2]
Postmodernisms apvieno divus pretrunīgus procesus – nenoturama globalizācija un bezgalīga fragmentācija. Iespējams postmodernisma Cilvēks arī apzinās, ka aiz loga notiek globāla katastrofa, bet viņš ir pārāk iestrēdzis savā mazā dzīvē un, risinot momenta problēmas datorā, nepievērš katastrofai uzmanību. Principā personīgais dators ir Cilvēka galvenais draugs šajā periodā.
Poļu izcelsmes angļu sociologs Zigmunds Baumans (Zygmunt Bauman) raksta: „Nav nekādas pārmantojamās un savstarpēji saistītās dzīves stratēģijas, kura ir dzīves pieredzes rezultāts. No šīs pieredzes rodas tikai viennozīmīgi, pārsvarā negatīvi likumi:
1)      Neplāno pārāk ilgus ceļojumus – jo īsāks ceļš, jo vairāk iespēju ir to pabeigt;
2)      Nepieķeries kaut kam pārāk stipri,- nedz cilvēkiem, nedz vietai, nedz darbam,- nevar zināt, cik ilgi tas viss pastāvēs tavā dzīvē un būs tavas uzmanības vērti;
3)      Nepalaid izdevību priecāties. Tu nevari zināt, kāds tu būsi pēc tam un vai  tev tas vēl sagādās prieku rīt.”[3]
Postmodernisms ir kļuvis par modes lietu: moderni ir būt tā piekritējiem, kā arī kritizēt to. Gan viens, gan otrs atvieglo neziņas nastu par postmodernisma būtību. Manuprāt pareizi ir lietot sekojošu vārdu savienojumu: postmodernisma fenomens, jo vārds „fenomens” ietver sevi šo neziņas, neizpratnes nastu.
Varu saprast un pieņemt skaidrojumu par postmodernismu, ka tas ir pasaules uzskats, kas izsaka galvenās cilvēces tendences, orientierus un uzskatus, kad tā ir sasniegusi noteiktu attīstības līmeni. Bet šis skaidrojums tikpat labi der jebkuram citam kultūras periodam, jo laika vienojošo, kas ietekmē jebkādu intelektuālo darbību, var saukt arī par „laika garu”, kas pastāv neatkarīgi no tā, vai mēs to gribam, vai nē. Ar šo vārdu var definēt efimērā izpratni noteiktā laika periodā.
Terminus „postmoderns” un „postmodernitāte” veido piedēklis „post”. Pēc līdzīga algoritma tika veidoti vēl vairāki termini: „poststrukturālisms”, „postpozitīvisms”, „postindustriālisms”, „postkomunisms” un citi. Visi šie termini norāda tikai uz to, ka jaunas periods seko aiz iepriekšējā. Pašdefinīcijas nevienam no šī termina nav, jo tie pa tiešo nenorāda uz savu būtību, tikai saista sevi ar iepriekšējo periodu. Šī saistība balstās uz iepriekšējā īpatnējo noliegumu, kas nevis pilnīgi atsakās no iepriekšējām vērtībām, bet ierobežo tās noteiktās simboliskās formās, ierobežo tās nozīmes.
Ēģiptiešu izcelsmes amerikāņu literatūras teorētiķis Ihabs Hasans[4] (Ihab Hassan) piedāvā izprast postmodernitāti pretstatot to modernitātei. Savā tabulā[5] viņš pretstata postmodernismu modernismam, tādā veidā mēģinot iezīmēt galvenās asis uz kurām balstās tik grūti aptveramā postmodernitātes struktūra.

Modernisms - paranoja
Postmodernisms -šizofrēnija


Hasana tabulā es izcēlu pretstatītās slimības (paranoja un šizofrēnija), lai labāk izprast postmodernitātes laika Cilvēku. Enciklopēdijā rakstīts: „Smagākos gadījumos šizofrēnija   sākas pubertātes vecumā, strauji progresē un drīz vien noved pie defekta stāvokļa - atmiņa un formālās spriešanas spējas saglabājas, bet defekts izpaužas īpatnējās pārmaiņās personībā. Slimnieki parasti kļūst emocionāli truli, nereaģē uz nopietniem, pat smagiem notikumiem, reizēm tajā pašā laikā saglabājot pārāk lielu jūtīgumu pret indiferentiem notikumiem. Rodas noslēgtība, intereses kļūst nesaprotamas, bieži dīvainas,  abstraktas, neproduktīvas.”[6]
Savukārt paranojas murgi ir sistematizēti, ikdienišķa satura. „Visbiežāk rodas nepamatota, slimīga pārliecība par it kā esošu slimību, greizsirdības, izgudrošanas, kaitēšanas murgi. Saslimušais, kam ir izgudrošanas murgi, piemēram, ir pārliecināts, ka izdarījis svarīgu atklājumu, radījis jaunas konstrukcijas aparātus vai atradis neparastas ārstēšanas metodes, oriģinālas teorijas.”[7]
Manuprāt, šis ir ļoti izdevīgs pretstatīšanas piemērs. Gan viena, gan otra slimība ir ārstējama, bet ne vienmēr izārstējama.   
Postmodernisma hiperrealitātes lielākā vērtība ir simulācija. Vai kaut kas simulatīvs, var dot nepieciešamo atbalstu Cilvēkam? Viņš seko simulakru norādījumiem un atrod funkcionālo analogu, viņš uzsāk meklēšanu atkal un atrod kopiju. Cilvēks jau sen aizmirsa būtību, bet simulatīvā darbība rada mānīgu tēlu, ka notiek darbība. Pamazām zūd dzīvības jēga, jo arī to var simulēt. Nav iespējams saķert realitātes mirkli. Nav arī tādas vēlēšanās, jo realitātes mirklī var atnākt skaidrība, ka patiesais, īstais Cilvēks esi pavisam viens, bet visi pārējie ir tikai simulācijas.
Postmodernisms ir izdzinis, izdzīvojis Cilvēku. Postmodernismam Cilvēks vispār nav vajadzīgs, tāpēc postmodernisma vientulība ir neizturama. Viņš ir pašpietiekams kā lidojošais cirvis kosmosā.
Postmodernismā ir bīstami iesaukties: „Mirkli, apstājies!”
            Vienīgais, kas mierina šo Cilvēku, tas ir laiks.  Tas vienmēr ir nomācies. Nekad nespīd Saule. Debesis ir nepielūdzami pelēkas un smidzina smalks lietutiņš. Ir pieņemts žēloties par šādu laiku, bet Cilvēks sev atzīstas, ka viņam tas patīk. Tikai tādā laikā var sajust un izbaudīt nopļautās zāles smaržu. Nekad gaiss nav tik svaigs, kā lietainā laikā.
Cilvēks zina, ka aiz mākoņiem ir Saule.
Izmantoto resursu saraksts
[1] V. Nabokova romāna „Lužina aizsardzība” varonis
[2] Вайнштейн О. Б. Постмодернизм: история или язык? // Постмодернизм и культура: материалы "круглого стола" // Вопросы философии. М., 1993. №3. С. 3 – 7
[3] Бауман Зигмунт „От паломника к туристу”
[4] https://en.wikipedia.org/wiki/Ihab_Hassan
[5] Ihab Hassan, “Toward a Concept of Postmodernism” (From The Postmodern Turn, 1987)
[6] Medicīnas enciklopēdija: http://www.neslimo.lv/pme/?name=sizofrenija
[7] Medicīnas enciklopēdija http://www.neslimo.lv/pme/?name=paranoja